This is a short photo essay based on intimate conversations between women, in open moments when we trust each other and are ourselves. These conversations are special, very private, and secret. Conversations open up memories and emotions, sometimes it is pleasant to linger in them, but sometimes they are not unleashed by the most pleasant moments.
I have always had a very vivid imagination. Listening to stories, I see characters and colours. In this project, I used flowers, fruits, sculptures, and objects I found in my home or studio. Each image or sequence of images includes a story I have heard or experienced.
I want to invite the viewer to observe the images and interpret them from their own experience, giving them their meaning and creating their own story. Open to interpretation. Only the name Milk and Blood can give a decipherment that these are stories about a woman, about puberty, about sex, about love, about the pain experienced, about frantic parties and intoxicating summers. In these stories, sweetness alternates with bitterness, and joys alternate with pain.
Project supported by VACMA 2020 Award and ISSP Latvia mentoring program led by artists Vika Eksta and Reinis Hofmanis
‘Mūs salika kopā kā pāri tautiskajās dejās. Viņa elpa smaržoja pēc piena. Piens, ko lika dzert no rītiem skolā, smaržoja līdzīgi.’
‘Kādā diskotēkā, deviņdesmitajos, mēs dejojām piespiedušies cieši klāt viens otram un tad es pēkšņi sajutu ko savādu spiežamies man pie vēdera. Kad es apjautu, kas tas ir, es notēloju ka man ir šausmīga klepus lēkme un aizbēgu.’
‘Ar savām mazajām zīdaiņa smaganiņām viņa sagrāba manu krūts galu ar tik ciešu kniebienu, ka es gultā palēcos un netīšām uzspēru gaisā čību, un tā atsitās pret griestiem. Neviens nebija mani brīdinājis ka barošana ar krūti tā sāpēs!’
Ar šo foto sēriju es vēlējos lauzt manu ierasto fotogrāfijas valodu un eksperimentēt ar abstraktu izteiksmes formu un kluso dabu laikmetīgā versijā. Katrs attēls ir mana reakcija uz stāstiem par sievieti, par pieaugšanu, pirmajām pieredzēm un pārdzīvojumiem, ko esmu dzirdējusi no maniem paziņām, draugiem un ģimenes locekļiem. Es ilustrēju šos mazos stāstiņus, ietērpjot tos krāsās un formās, kādus tos saskatīju savā iztēlē. Tas pārtapa spēlē, un aizrautīgi to spēlējot, es šķetināju atmiņas un atklāju pagātnes traumas, kuras vizualizētas vairs nešķita tik baisas.
